top of page

Ikonas ir atgādinājums par baznīcas kopīgo pagātni. Tie bija izplatīti gan Austrumu, gan Rietumu baznīcās. Viņi ir  svētās bildes. Tie netiek pielūgti, taču tie ļauj vieglāk koncentrēt domas un lūgšanas uz svētām personām vai notikumiem. Tie ir logi uz mūžību.

IKONAS BAZNĪCĀ

Baznīcas zāle  priekšpusē ir attēla siena jeb ikonostāze ar vairākām dažādām ikonām. Kristu attēlojošā ikona vienmēr atrodas pa labi no svētajiem vārtiem, un Dievmātes ikona atrodas pa kreisi. Uz Svēto vārtu durvīm ir attēloti evaņģēlisti. Sānu durvīm ir erceņģeļi. Vakariņu ikona atrodas virs vārtiem.

Baznīcas zālē uz galda vienmēr tiek celta ikona, kas saistīta ar kārtējo baznīcas gada gadu. Parasti baznīcā ir arī svētā ikona, kurai baznīca ir veltīta.

IKONAS MĀJĀS

 

Pareizticīgo ģimenē vienmēr ir neliels mājas altāris. Centrālā ikona bieži ir Dievmātes ikona un citas ikonas abās tās pusēs. Ģimenes locekļiem var būt svētā ikona, kas viņu kristīja. Tieši šis svētais cilvēks tiek uztverts kā viņa paša aizbildnis.

Karēlijā ir bijis ierasts ap mājas altāri novietot "Käspaikka".

Dažas ļoti vērtīgas ikonas no augšas ir aizsargātas ar metāla plāksni vai rīsiem. Šādā gadījumā uz ikonas var būt redzama tikai seja un rokas.

Mājas altārī ikonas priekšā iedegas spuldzīte.

Karjalassa on ollut tapana laittaa kotialttarin ympärille "käspaikka"

Jotkut erittäin arvokkaat ikonit suojellaan päältä metallilevyllä eli riisalla. Tällöin ikonista saattaa näkyä vain kasvot ja kädet.

Kotialttarilla ikonin edessä palaa lampukka.

IKONU GLEZNOŠANA

Ikonas ir krāsotas  tradicionāli uz koka virsmas, bet tagad bieži uz biezas skaidu plātnes. Šķīvja virsmu pārklāj ar linu audumu, ko vairākas reizes apsmērē ar krīta miltiem un želatīnu. Dažreiz slīpēšanai tiek izmantots smilšpapīrs.

Krāsas ir izgatavotas no zemes pulvera, ko sajauc ar ūdeni un olas dzeltenumu. Dažreiz ikonās tiek izmantots arī zelts.

Ikonu gleznotājam precīzi jāzina noteikumi, kas viņam jāievēro, veidojot attēlu. Dažādu cilvēku apģērba krāsa var būt ļoti labi definēta, no kuras gleznotājs nedrīkst atkāpties.

Visbeidzot ikona tiek apstrādāta ar bišu vasku un tikai tad, kad tā ir svētīta, tiek uzskatīta par gatavu.

Ikonimaalarin on tarkasti tiedettävä säännöt, joiden puitteissa hänen on pysyttävä luodessaan kuvaa. Eri henkilöiden vaatteiden väri voi olla hyvinkin tarkasti määriteltyä, josta maalari ei saa poiketa.

Lopuksi ikoni käsitellään mehiläisvahalla ja vasta kun se on siunattu, katsotaan sen olevan valmis.

bottom of page